Kalnā

Kas dzimst, kad krīt vadzvaigzne?

Sausās, saskrāpētās plaukstas sūrstēja. Saule rietēja un krāsoja klintis sarkanas, vējš meta sejā smilšu vērpetes, smejošs, ņirdzīgs. Nāsis bija piesitušās pilnas smalko minerālu kristālu, kaklā kņudēja, bet nebija spēka klepot. Spēks rokās, spēks kājās, spēks krūtīs, tas bija gandrīz aizplūdis, tomēr viņš vēl kāpa, kāpa pusnemaņā, un kalna gals vairs nebija tālu.

Ka viņa atnāks – tas bija tik skaidrs, kā būtu noticis. Tam bija tā būt. Galā, kur bija sākums.

Viņa ieradās sapnī - nekad viņa nebija nākusi sapnī, visus šos gadus. Bet vakar viņas skarbi skaistā seja, asās acis, kas redzēja dziļāk, kā gribējās ļaut, lūpas, kas nesmaidīja, šaurās uzacu svītras, augstā piere iznira no tumsas, dzidra un gandrīz skarama, kā mēness atspulgs nakts ezera virsmā. Viņa stāvēja pretim, klusējošu muti un runājošu skatienu, un viņš pazina, lai cik citāda viņa bija tapusi, un atsaucās viņas bezvārdu saucienam.

Viņas vārds bija Skaia.

Joprojām viņš atcerējās tumšo matu mīkstumu, brūno, mirdzošo ādu, smalkos, gandrīz nemanāmos vasaras raibumus uz deguna, klusos, pasausos smieklus, silto, stingro roku uz savējās. Kopā viņi bija spēlējušies dubļos un skrējuši basām kājām pirmajā pavasara lietū, pērti par pusaudžu iniciācijas rituāla lūrēšanu ekvinokcijas naktī, rakuši saknes, berzuši tās mātes garšvielu piestā un brūvējuši kārpu dziras, kas neiedarbojās, cēluši koka cietokšņus mežā un aizstāvējuši tos sīvās cīņās, pētījuši bērniem liegtās ciema nomales krēslas stundās, drebēdami un sajūsmināti. Skaia bija gudra, drošāka par viņu, atjautīgāka un veiklāka. Viņa domāja ātri, darīja pārliecināti un bieži bija neiecietīga pret viņa lēnumu un nepacietīga par laika un cilvēku neērto tempu, skarba un pat neciešama reizēm. Viņš bija apdomīgāks un maigāks. Tomēr viņš gāja ar viņu, ietiepīgs un aplaimots par katru kopīga piedzīvojuma iespēju, pat ja Skaia augstprātīgi vīpsnāja, tas bija vienalga, tas bija tik nesvarīgi, kamēr viņš varēja būt līdzās. Un viņš varēja − līdz Skaiai palika četrpadsmit.

Tovakar viņš bija mēģinājis viņu noskūpstīt. Tas bija pavasara vakars, tvanīgs un skurbinošs, un viņa bija skaista savā plaukstošajā sievišķībā. Skaia bija kļuvusi nopietnāka tolaik, skumjāka, bieži staigāja sarauktām uzacīm un pie sevis aizdomājusies murmināja vārdus, kas izklausījās gluži pēc maģijas. Varbūt viņa juta, varbūt paredzēja, viņš nezināja − Skaia nekad nestāstīja. Viņš zināja tik, cik pats ieraudzīja, bet tas nebija daudz, viņš nekad nebija pratis redzēt un saprast daudz, viņa vienmēr gāja tālāk, un nekad nedalījās savos tāluma ceļojumu stāstos. Bet tovakar viņas siltais augums bija tuvs, acis tik mirdzošas, kad viņš koku pavēnī noliecās pie viņas sejas. Skaia bija paskatījusies viņā pārsteigti un aizvainoti, apcirtusies un aizbēgusi, tumšbrūnajiem matiem noplīvojot. It kā būtu pazemota. Visu nakti viņš nikns un drūms klīda pa mežu un saullēktu sagaidīja pārguris, izmircis un viens, sildīdamies pie vakarējā svētku ugunskura dziestošajām oglēm.

Un tajā rītā ciemā ieradās pelēkā tērptie ļaudis. Viņš atminējās viņu klusos, gandrīz nedzirdamos soļus, mierīgās, apvaldītās balsis, kurās bija jaušams spriegums kā līdz pārtrūkšanas robežai nostieptai stīgai.

Viņi neaizveda Skaiu ar varu. Viņa bija gribējusi, varbūt pat bija tos saukusi. Jo viņi uzreiz devās uz Skaias māju, kur viņa jau gaidīja uz sliekšņa, izpūrusi, neprātīgu skatienu, bet izlēmīga, žņaudzīdama rokās koka nūju, ko viņš bija redzējis Skaiu grebjam, minēdams, kādiem gājieniem tā paredzēta. Nu gājiens bija atnācis. Pat triumfējošas šķita viņas acis, un šis triumfs sāpēja − tajā nebija vietas viņam. Ne tajā, ne ceļā, kurā viņa devās todien, izkusdama pelēkajā, klusējošajā pulkā, tā arī no viņa neatvadījusies, prom, tālu, līdz zuda pieskārienam, skatienam un vārdam, vienīgi viņa domai ne.

Ar pēdējo soli viņš saļima smiltīs. To pieskāriens grauza vaigus, bet viņš gulēja nespēcīgs, elpodams smagu, saraustītu elpu, sirds sāpīgi sitās, lūpas bija raupjas un sasprēgājušas, mutē jauta saldeni sāļu asins garšu.

Lēnām, grīļīgi viņš piecēlās, kā mācītos staigāt, un drebošiem pirkstiem notrauca sejai pielipušo smilti.

Klātbūtne. Tā bija viņa. Viņš pagriezies sastinga. Tā bija Skaia.

Kael, čuksts, čaukstošs kā smilšu atsitiens pret pergamentu. Skaia stāvēja, klusējošu muti un runājošu skatienu, ticami neticama kā oāzes vīzija tuksnesī, kā parādība krēslā.

Viņš nezināja, ko teikt, un neteica nekā.

Skaia izstiepa rokas, un pirkstgali pieskārās deniņiem, cieti un savādi vēsi. Drīz Kaels tos vairs nejuta, viņš bija tumsā, prātā sāka ņirbēt ātras, nenotveramas ainas, pamazām tās palēninājās, kļūstot saskatāmas un sadzirdamas, notikušais, nezināmais, kas tapa zināms. Pa solim, bet strauji kā skrējienā, raibi un skaisti, skumji, grūti, gaiši un izmisīgi, viņš cieta līdz ar viņu un priecājās, no dienas pie dienas, skatīdamies un dzīvodams. Nu tas bija arī viņā, ar katru nākamo ainu viņš jutās spirgtāks, kā šīs ainas būtu ūdens, un katrs malks atveldzēja viņa karstuma nežēlībā saplaisājušo zemi. Kaels dzēra, kārs un pateicīgs. Tad un iznira pēdējā.

Bungu rīboņa, ritms, kas svēpēja domas, karsēja iekšieni kā divi kopā rīvēti koki, šķiļot uguni, tumsa un daudzu augumu siltums blakus, aizvērtas acis, koncentrētas sejas, izsalkums, slāpes, savāds vieglums, rokas, kas nejuta bungu ādu, nejuta savējo, skaņa kaklā, skaņa ķermenī, ilga, nepārtraukta, sāpīga, ieelpa, izelpa, elpa, sprādziens pakausī un visu apziņu pārpludinoša gaisma.

Seja pretim. Mierīga, pavēloša, iebildumus nedzirdoša.

− Tu esi nākusi atdot, − Kaels teica, atvērdams acis. Tajās bija dusmas.

Skaia klusēja − stalta, rāma, nesatricināma.

− Es tevis dēļ kāpu. Es tevis dēļ kāpu visus šos gadus, atteicos no visa sava, pa gabalam sevi lauzu, kalu visās ēzēs, kas nāca, es sāku iet tavu ceļu. Tu zināji. Tu vienmēr biji tālu, tu biji vadzvaigzne maldugunīs, tomēr tu zināji. Un tagad, kad esmu sasniedzis, tagad tu atstāj. −

Stiegrainais Skaias augums kā izkaltis koks, kā koka instruments, viņam likās, ka tas skan. Vai varbūt tas bija metāls? Vējš plivināja matus, un viņas acis smaidīja.

− Tam bija tā būt. Tev kāpt, man aiziet.−

− Es atsakos.−

Kliegt, kaut balss dzisa čukstā.

− Tu nevari atteikties. Tu jau esi tam sevi radījis. −

Balss miers bija kā nāve.

− Tev es sevi radīju. Tev. Es skāru augstumus un atradu dārgumus. Es gāju tālu, es gāju ilgi, es gāju šeit. Es neiešu prom nesasniedzis. −

Kaels satvēra Skaias plecus, piespieda viņu klāt un skūpstīja. Viņa nepretojās, viņa neatbildēja, lūpas bija sausas, stāvs viegls un dzestrs kā tēraudasmens. Viņš atkāpās. Droša, neizkustināma, klints bez plaisu, mūžam neuzkāpjama.

Viņš bija salūzis.

− Es gribēju to dalīt ar tevi. −

Solis mežģījās, Kaels klupa, smiltis viņu baroja, viņš tās dzirdīja, pazuzdams to rupjajā maigumā, tukša rieksta čaula, zvirgzds, pelnu šķipsna.

Tā bija Skaias plauksta, kas uzgūla skaustam.

Un piepeši viņš apjauta. Te, starp smilšu ieelpu un izelpu, starp zemes sīvo tuvumu un debess neaizsniedzamību, starp Skaias pieskārienu un savām sāpēm. Viņa nebija un nebija viņas. Nebija nekā no šī daudzā, un nebija nekā, ko dalīt. Tā nebija Skaia un tas nebija Kaels, tas bija ūdens, kam skalot, gaiss, kam cauri plūst un viņu spēlēt, uguns, kam viņā degt, spēks, kam viņu pārpludināt. Un viņš saprata atsacīšanas būtību. Tas bija saņemšanas pazemīgums, kas iztukšoja, kas darīja brīvu, tā bija atdošanas rāmā paļāvība, kas piepildīja − un reizē patiesi neeksistēja neviens no abiem, jo viss bija viens, un viņi abi bija tajā, nenodalāmi un neapzināmi.

Skaia iesmējās dzirkstošus smieklus, pacēla rokas pret debesīm, aizmiegtām acīm, starojoša, un sāka dziedāt. Viņas balss vijās augšup un grima viņā. Viss atsaucās, Kaels juta sevī veramies tūkstošiem durvju, tūkstošiem vīļu ira viņa audumā, tūkstošiem upju nometa ledus vākus, viņš bija krūka, kurā līt dzīvībai.

Un tad nāca spēks. Tas dedzināja, tas bija kausēts metāls, lava, kas pildīja viņu kā vulkānu, viņa dzīslās ritēja dzīvsudrabs, viņš neticēja, ka spēs izturēt, bet viņš spēja, sajūsmināts, satriekts, un tomēr − viņš bija tā mērs.

Skaia skanēja, frekvencē, kas ātrāka par skaņu, tapdama caurspīdīga kā stikls, līdz kļuva acīm neuzskatāma žilbinošā spozmē, viņa deva visu, arī tam bija tā būt, skaistāk par visu, kas glabājams, jo tā bija nāve, tā bija dzimšana, tā bija robeža un tas bija brīnums.

Kaels vēl redzēja Skaias smaidu, kad seja jau bija zudusi, izgaisusi līdz ar saulrietu. Viņš juta savu spēku, viņas spēku, tēraudu savos locekļos, viņš juta sevi spriegu kā loka stiegru un paļāvīgi valgu kā mālu. Tikai pakrūtē bija tukšums. Klusums, tur nedega vairs nekas. Un šajā klusumā viņš smējās un raudāja, jaunpiedzimis, bezpalīdzīgs, nevainīgs, viens un līdz sāpēm laimīgs.

Jo ārpus laika mēs satiksimies, kur esam kopā, to nezinādami.

(2000.gads)