Ņurbulis un Taurenīte

Taurenīte sēdēja koka zarā, šūpodama kājas, un saīgusi skatījās uz Ņurbuli.

-Tu esi tik nejauks.

Ņurbulis pat neatvēra acis. Saule sildīja seju, un viss bija tik jauki. Tikai Taurenītei kaut kas nepatika. Kā jau Taurenītei.

-Vai tad?

-Ļoti nejauks. Nejauks, nejauks.

Vēders bija pilns un mierīgs – Ņurbulis tikko bija paēdis. Omulīgā saulīte vedināja uz miegu. Ņurbulis sagrozījās. Nācās, jo sāns bija nedaudz notirpis.

-Es domāju, ka tev nav taisnība. Manuprāt, esmu ļoti labs.

Taurenīte nikni savicināja savus mazos, trauslos spārniņus, un Ņurbulis sajuta vēju, Taurenītes dusmu vēju. Viņam tas patika. Tas bija tik jauks un dzīvs.

-Tu neklausies nemaz. Tikai savu vēderu, kā kurkst un plātīgo muti, un savus varenos plānus. Un bradā, un salauz visu, kas maziņš un smalks. Visu piešmurgā, salāčo. Un pat nejūties vainīgs!

Runājot Taurenīte arvien vairāk iekaisa, un likās, ka tuvumā plivinās, maza, sarkana dzirkstele. Viņš juta to aizvērto plakstu sārtajā pustumsā. Tik jauki tas bija.

-Un neskatos uz tevi, cik tu esi skaista ...

Taurenīte ievilka strauju, aizrautu elpu. Viņš smējās! Izsmēja! Bet viņa pateiks līdz galam, šoreiz, jā, nejaukajam, nedzirdīgajam Ņurbulim, uz visiem laikiem.

-Jā, un tu pat negribi sajust. Kā baļķis! Liels un slinks. Un tu pat negribi zināt! Klausīties!

Ļoti nāca miegs, patiešām. Ņurbulis centās saņemties. Ļoti centās.

-Jā, Taurenīt. Es tā paklausījos, un man liekas, ka tev ir ... mmm... taisnība... noteikti.

Taurenītes balss kļuva arvien klusāka un neaizsniedzamāka, varbūt tajā ieskanējās šņuksti - viņa bija jūtīga būtne, Taurenīte, un reizēm jau vajag paraudāt. Galīgi nebija spēka tagad to noskaidrot. Ņurbulim likās, ka viņš tiek maigi un lēni ievīstīts smalkā, aijājošā tīmeklī, silti viļņi cēla augšup, lejup, augšup un lejup. Smaržas un skaņas saplūda vienā, samtainā mākonī, ausis aizzuzēja smaržām, garšām un vīzijām, viss izkusa, viss bija nebeidzams miers, prieks un laime.

Ausi noglauda čuksts.

-Ardievu. Es nevaru tā vairs.

Savāds vēsums. Ņurbulis tā īsti nesaprata, kas tas bija par vēsumu. Ko tas teica?

Viņš atvēra acis un palūkojās augšup, kur sēdēja Taurenīte. Bet zars bija tukšs, un šūpojās vējā viens un kails.

-Taurenīt?

Neviens neatbildēja viņa saucienam.

Ņurbulis piecēlās. Galva bija smaga un dulla, un kājas zvārojās. Ņurbulis skatījās apkārt, pēc Taurenītes, viņa Taurenītes, kuras nebija, kāpēc nebija? Ņurbulis sajuta bailes. Ak, cik sen viņš tās nebija jutis. Gandrīz nepazina, kad tās pielika savu auksto roku viņa siltajai, saulē atvilgušai sirdij.

Ņurbulis metās skriet, klupdams, aizelsdamies, nobrāzdams savus spalvainos ceļus un stūrainos elkoņus, starp krūmiem, caur pļavas ziediem, kur vēl likās plīvojam Taurenītes elpa un spārnu galu putekļi, Taurenīt, viņš sauca domās, Taurenīt! Vaigus noklāja savāds mitrums, kā rasa, nē, lietus; krūtīs karsts sāpīgums, kas kļuva lielāks ar katru soli, cik savādi tas bija. Cik nepareizi, pavisam nepareizi. Kāpēc?

-Taurenīt...

Taurenīte stāvēja starp zāles stiebriem drebēdama, skatījās uz viņu, Ņurbuli, un raudāja.

-Taurenīt, kāpēc tu tā darīji? Tā nevajag darīt.

Ņurbulis sanēma mazo, pulsējošo stāvu savās lielajās, karstajās plaukstās, un ļāva pieglauzties, savienoties, atdzimt. Cik viņa bija dzīva, dzīva, Taurenīte...

-Nedari tā vairāk, Taurenīt, es taču nevaru bez tevis.

Taurenīte raudāja, raudāja, un pamazām norima, kā maza tērcīte, kas ienirst zemē.

-Es arī nē, Ņurbuli. Un tas ir slikti.

Viņa vienmēr, vienmēr visu sarežģīja.

-Kāpēc slikti?

-Tad mēs varam viens otram nodarīt pāri.

-Es nekad tev vairs nedarīšu pāri, Taurenīt.

Taurenīte iesmējās – nevarēja īsti saprast, skumji vai priecīgi. Ņurbulis cerēja, ka priecīgi.

-Ņurbuli, kāpēc tu soli to, kas nav iespējams? Tas vispār nekad nebūs iespējams. Mēs esam tik dažādi.

-Taurenīt! Kāpēc tu atkal tā saki. Tu visu gribi uzreiz, daudz un pareizi. Taurenīt, kāpēc tu kādreiz negribi nepareizi - tā, kā ir?

Taurenīte paskatījās uz Ņurbuli. Uz viņa lielajām, noļukušajām ausīm, uz viņa nosmulēto degunu un apaļo, omulīgo vēderu. Uz viņa aizrautīgajām, spožajām acīm, kurās spoguļojās debesis. Cik viņš bija īpašs, Ņurbulis. Nepareizais, nejaukais Ņurbulis.

-Jā, Ņurbuli. Tev taisnība. Tev ir.

-Es vienmēr zināju, ka ir.

-Ņurbuli, nespied mani tik cieši, sāp.

-Atkal jau sāp. Nu kāpēc?!

-Lai ir. Kur izaugt, Ņurbuli...